Es varu iemācīt jums lidot! Atnāciet pie manis sapnī. Es esmu specs pacelšanās un savas lokālās gravitācijas izveidošanas jomā ar daudzu gadu stāžu (no bērnības!). Vajag vispirms atrauties no zemes un iegriezties! Pēc tam varat iztaisnot kustību un lidot uz priekšu vai sāniem. Lai paceltos augstāk, ir nedaudz jāsasprindzina apakšējais spēka lauks. Nu smejieties, smejieties… Skaidrs, ka es mīlu šo nodarbi sapnī. Bet dzīvē kā jau dzīvē – gravitācija ir nepielūdzama…
Sen senos laikos
Mamma teica, ka ar lidmašīnu esmu lidojusi vienu reizi – no Ļeņingradas uz Rīgu. Sen. Neko neatceros. Visticamāk, nogulēju to mazo strēķīti. Bet vairāk lidot man pagaidām nav sanācis – vismaz ne ar lidmašīnu. Bet es lidoju citādi. Piemēram, no ievas palejā. Liela bija ieva, augstumā uz 4m. Man apmēram metrs 10. Uzrāpos pašā galā uz sagribēju kā Tarzāns pa liānām laisties lejā pa ievas zariem. Ieķēros, nolaidos kādu metru zemāk, bet kad vajadzēja saķert citus zarus, man neveicās. Lidojums bija īss. Bet laiks uz zemes, nespējot ievilkt elpu no trieciena, likās garš. Kaut kā es tomēr atsāku elpot un aizvilkos uz māju.
Citu reizi mēs ar pusbrāli iekārām šūpoles kļavā, kas auga nogāzē. Zaram, kas auga uz sāniem, pārmetām virvi un iesējām kociņu, uz kura varēja arī apsēsties. Tad lidinājāmies šupu-turpu no vienas kļavas puses uz otru pāri nogāzei. Ekstrēmāk bija, kad nevis apsēdāmies, bet turējāmies ar rokām. Un ko tu domā, tā virve tak berzes rezultātā kādreiz plīsa. Protams, tieši tad, kad centrbēdzes spēks bija vislielākais – un tā dažas reizes sanāca aizlidot diezgan dziļi nogāzē, gandrīz pašā grāvī iekšā. Bet ko tad bērniem tie zilumi – sasien virvi par jaunu un lido atkal 😀
Smags atklājums
Pieaugot es sapratu, ka tā lidošana man laikam ies secen. Kāda lekšana ar gumiju vai izpletni, ja man TRĪC KĀJAS par skatu torņos! Un šī bezspēcības sajūta, kad turoties pie margām kā pie pēdējā dzīvības salmiņa, tavs septiņgadīgais bērns jautri aiztrauc tev garām uz pašu augstāko platformu!
Taču es meklēju citas iespējas. Piemēram, laisties no kalna ar ragavām. Vai baseinā pa caurulēm. Vai karuselī pacelties augstu un laisties zemu. Un ar slēpēm uz kalna. Jā, mani šķebina. Jā, katrā slaloma pagriezienā šķiet, ka visa kontrole izslīd no kāju apakšas un es nezinu, kur nolaidīšos. Bet es jūtu zināmu lidojumu, brīvību un vēju sejā, un tas man ļauj neapstāties un mēģināt vēl.
Kaut kas traks
Es tomēr nevaru visu dzīvi nodzīvot uz zemes. Esmu cieši nolēmusi, ka savu brīvības sajūtu turpināšu meklēt un attīstīt, un pamazām gatavojos braukt uz kalniem. Un pavisam drīz es lidošu. Lidmašīnā! Kaut kas traks! Un pat sēdēšu pie loga! Nezinu, kā jūs, bet es no sevis to negaidīju. Un tāpēc situ sev uz pleca par drosmi!
Tiekamies tur augšā 😉
