Lai iedvesmotu izmēģināt lidojumu ar paraplānu, publicējam mūsu bloga lasītājas personīgo pieredzi. Neapšaubāmi tas ir neaizmirstams piedzīvojums un bauda acīm un sirdij.
Izlaiduma dāvana
Savā 12. klases izlaidumā saņēmu dāvanu no radiniekiem – Lidojumu ar paraplānu. Biju neizsakāmi priecīga saņemot šo dāvanu, jo tieši vēlējos vasarā piedzīvot ko vēl nebijušu.
Par paraplānu zināju tik to, ka tas izskatās kā atvēries izpletnis, ar kuru var planēt. Biju neizsakāmi priecīga dienā, kad bija jābrauc uz Rumbulas lidlauku lidot ar paraplānu. Es zināju, ka būs bail, bet tas būs tā vērts.
Došanās uz dāvanas izbaudīšanu
Aizbraucu uz lidlauku un ieraudzīju, ka blakus lidlaukam, zālē stāv vairāki cilvēki. Tiem pie lielām mugursomām bija piestiprināti izpletņi. Sapratu, ka viens no tiem ir mans instruktors, kurš kopā ar mani lidos. Instruktors man izstāstījā drošības noteikumus, kā arī visu nepieciešamo informāciju drošam lidojumam.
Ļoti interesants papīrs, ko man nācās parakstīt bija tas, ka esmu pati piekritusi šai ekstrēmajai atpūtai un pati atbildu par savu dzīvību. Izrunājot un parakstot visu, man sāka stiprināt klāt smagu somu. Pie šīs mugursomas bijām piestiprināti mēs abi kopā ar instruktoru – viņš man aiz muguras. Blakus uz asfalta mums piebrauca mašīna, kurai bija piestiprināta gara trose. Tās galu piestiprināja pie mūsu mugursomas kājgalī.
Viss tas bija kaut kas jauns, kas vienlaikus biedēja, bet vienlaikus darīja nepacietīgu. Tā jau ir ar tām jaunajām lietām.
Un tad sākās piedzīvojums.
Sākam pacelties
Mašina sāka lēnam kustēties uz priekšu. Instruktors man lika pacelt kājas gaisā, un tad viņš sāka lēnām skriet uz priekšu. Skrējām, skrējām, līdz sākām pacelties virs zemes. Mašīna vilka trosi, un paraplāns cēlās aizvien augstāk un augstāk. Bija ļoti skaista un skaidra diena – visu varēja redzēt kilometru tālumā!
Vienā mirklī instruktors man teica, lai parauju vienu lentīti, ko es arī uzreiz parāvu, jo pilnībā uz viņu paļāvos. Izrādījās, tā bija trose, kas bija piestriprināta pie mašīnas, kura bija mūs uzvilkusi debesīs. Tajā mirklī mēs to palaidām vaļā.
Lidojot atskanēja interesanti pīkstieni no aparāta, kas bija piestiprināts pie mugursomas. Instruktors man paskaidroja, ka tas ir rādītājs cik augstu mēs atrodamies.
Riņķojām kā putni debesīs
Pēkšņi šis aparāts sāka trakoti pīkstēt – es, protams, sabijos. Instruktors teica, ka tas ir tādēļ, ka mūs vējš ceļ augstāk un augstāk, kur mēs vairs nedrīkstam lidot. Instruktors man teica, ka mums būs jāvirpuļo uz rinķi, lai mēs varētu tik zemāk. Citu nav variantu. Nu labi, mēs sākām abi divi stūrējot ar izpletņa rokturiem, griezt sevi riņķī. Es biju ļoti satraukusies, bet pēc pirmā grieziena, man jau iepaikās riņķot. 😀
Riņķojām, riņķojām līdz beidzot aparāts norimās un varējām sākt lēnām planēt uz zemi. Tās tik bija sajūtas – atodoties vairāku simtu metru augstumā, karājoties štropēs un redzot pasakainu skatu uz Rīgu. Tas lika elpai aizrauties. Tas bija tik skaisti. Tas bija pasakaini!
Nosēšanās
Mirklī, kad laidāmies jau lejā, es sāku satraukties, par to, kā mēs piezemēsimies, jo mēs laidāmies lejā diez gan strauji. Tas bija sekundes jautājums, kad man pateica, lai turu kājas gaisā un instruktors visu izdarīja. Veiksmīgi piezemējāmies.
Principā par visu parūpējās mans lieliskais instruktors un mans uzdevums bija tikai baudīt. Ko arī darīju 🙂
Lidojums, kuru iesaku ikvienam
Viena no labākajām dāvanām kādu esmu saņēmusi. Tas bija tieši tas, ko vēlējos izdarīt. Izmēģināt ko jaunu un nebijušu! Daļa no tā ir tas, ka man to uzdāvināja, jo es nezinu vai būtu pati saņēmusies sev to nopirkt. Bet tagad zinot, cik tas ir neizsakāmi baudāmi, tad noteikti vēlreiz vēlētos palidot ar paraplānu. Jo ilgāk, jo labāk 🙂
Žēl, ka man nav bildes, ko pievienot šim rakstiņam. Bet galvenais, ka ir krāšnas atmiņas, kas uzjundīja atceroties un padaloties ar šo piedzīvojumu.